Dalīties
Dalīties
“Ir teikts – tas, kurš dzied, lūdz divkārt. Elijas un Rutas gadījumā lūgšana pieņem bezgalības zīmi.
Kā smalki apgleznots vēdeklis atveras Rutas dzeja. Elijas elpa piešķir dzejoļiem dzīvību un kā sauleszaķi raida no spoguļa spogulī nebeidzamā spoguļu labirintā.
Ceļā no pagājības uz nākamību mēs satiekamies pieturā “Vienlaikus” un kādu brīdi pasēžam blakus domās par būtisko – dzeja, balss un sajūtoša sirds.
Paldies Dievs, par iespēju to piedzīvot!
Paldies Rutai Štelmaherei, Elijai un visai radošajai komandai par albumu “Vienlaikus”!”
Mūzika spēj izteikt neizsakāmo. Viena pati, bez vārdiem.
Vairumam speciāli rakstīto dziesmu tekstu ārpus mūzikas nav patstāvīgas mākslinieciskas vērtības.
Citādi tas ir ar izcilas dzejas komponēšanu. It īpaši ja tā ir Rutas Štelmaheres dzeja, kura ir daudzviet asociatīva un organiski, nenošķirti savieno laicīgo un pārlaicīgo, personisko un pārpersonīgo, mīlestību uz tuvāko, sīkāko radībiņu un – mīlestību uz Dievu.
Elijas komponētajās dziesmās un dzejoļu lasījumos šī visuaptverošā mīlestība skan ļoti pārliecinoši un suģestīvi.
Vienlaikus. No Dievišķīgas prieka asaras radusies šī Elijas un Rutas Štelmaheres kopīgā lūgšana. Viņas lūdz klusi, skaisti, mierinoši – ar saules sēkliņām uz sejas. Par mums visiem, par katru no mums, redzot pasaulē labo gaismu, kurai vienīgai būt un noglāstīt mūs. Kā lietum, kā vējam, kā mīlestībai, kā dzītiņai, kura izsprukusi Dievam no pirkstiem, bet Elijas un Rutas pavedienā iepīta.
Visi pazīstam daudzas valodas, neskaitāmas saziņas formas: vārds, skaņa, miglainas mežmalas izrunātais. Un, iespējams, bagātākie ir tie, kas dažādas valodas ne tikai pazīst un pārvalda, bet spēj valodas radīt.
Reizēm tas ir savpats izteiksmes ritms, apvērsta vārdu vai skaņu sintakse, kas eksistences miesā uztausta gan skaisto, gan biedīgo. Un izrādās – viss ir trausls. Pieskāriena neaizsargātība.
Šis ir valodas radīšanas albums, kurā mums saka un aicina arī pašus runāt. Un tātad – (līdz)radīt. Kas no tā visa sanāk? Jā, māksla. Jā, katarse maģiskā piedzīvojumā. Un ne mazāk svarīga ir tieši valoda, kas top, notiek, turpinās. Klausos, kā esmu izrunāts vārdos, mūzikā, balsī. Un piepeši jaušu, ka arī pats šajā pieredzē (vairs) neesmu mēms. Ir radies jaunais, valoda jau vēršas straumē, un esam soli tuvāki.
Man šķiet, Viņš ir šeit diezgan tuvu mums pienācis klātī, var sajust viņa elpu, samanīt Viņa tumši zaļo ēnu. Man šķiet, šī mierīgā, mūžīgā gaisma dzejas rindās un mūzikā līst no Viņa, no kura gan cita vēl?
Un mēs, kalpi un kalponītes linu kreklos, Viņa siltajā, drošajā klēpī topam aplaimoti savā nolemtībā uz mirkli. Es dievinu šo pasākumu un nespēju atcerēties, kad iepriekšējo reizi esmu piedzīvojusi šo dīvaino darbības vārdu sirds dziļumos.
Šis ir dzejtiecīgs albums, jo tas, kas viz tam cauri, ir visa kopuma mugurkauls – proti, Rutas Štelmaheres dzeja. Tā ir mirdzēšana mazliet atstatus no tā, kas burbuļo mūsdienu dzejas katlā, bet… ar savu īpašo spēku un pazemībā pret Gaismu. Tā ir prasme vibrēt pilnskanīgi, nezaudējot ne kripatas arī no gleznieciskas metafizikas.
Lasot Rutas dzeju, es allaž esmu domājis, cik daudz pacietības un talanta nepieciešams, lai nokāptu dzīlēs, kur Ticība un Māksla ir viens.
Mūzikai ir ko turēt līdzi. Tas arī godam tiek izdarīts.
Viss notiek vienlaikus. Visi laiki, likteņi un mīlestības. Vienlaikus vārdos ieplūst melodija un melodijā dzimst vārdi. Balss ir dzidra un tīra kā pasaule, kura tiek izdziedāta un atkal jaunradīta.
Ir tikai viens laiks – pulsējoša un dzīva tagadne, jo pārdzīvojumam nav “bija ”vai “būs”. Pārdzīvojums ir tikai notikšanas brīdī, ko rada šīs skaņas un vārdi.
To var saukt arī par atmiņu, kurā atdzīvojas bērnu smiekli, lietus, jūras šalkšana, putnu čalas, gaismas mirdzēšana. Tuvie cilvēki turpina būt līdzās un sargāt. Jo mīlestība ir pilnības saite, kas nevar pārtrūkt. It kā no kalna skatoties, tomēr tuvu, tepat viss redzams, dzirdams, jūtams – mēs esam no nezūdošas vielas, no pārlaicīgas esības.
,,Vienlaikus” ir veselums, kurā harmoniski savijas skaņa un vārds, papildinot, caurplūstot viens otrā.